(Original)Mūsu senči ticēja, ka spogulis nav vienkārš priekšmets, bet gan durvis starp realitāti un mirušo valstību. Mūsu senči uzskatīja, ka cilvēka dvēsele pēc nāves neaiziet uzreiz uz aizsauli. Tieši pēc 40 dienām dvēsele izceļo no sava ķermeņa un mēro tālo ceļu uz gaismu. Tieši tādēļ 40 dienas tiek pavadīts klusībā bez līksmības un pieminot aizgājušo cilvēku. Pēc šīm noteiktajām dienām dvēsele aiziet no šīs pasaules uz pavisam citu realitāti. Kāpēc gan pēc cilvēka aiziešanas ir vajadzīgs aizklāt visus spoguļus? Ja mājās atrodas mirušais, spoguļi ir jāaizklāj, pretējā gadījumā aizgājējs var tikt iesprostots spogulī, jo tajā zināmā mērā paliek dzīvot ikviens atspulgs. Mūsu senči aizsedza visus spoguļus sev mājās, jo baidījās ka tajos var iemājot nelabie gari un tuvinieku noklīdušās dvēseles. Tiek uzskatīts, ka šī enerģija var slikti ietekmēt spoguļus un vēlāk arī kaitēt pārējiem mājās esošajiem cilvēkiem. Ar mirušo cilvēku ir obligāti jāatvadās un jāļauj viņam iet. Aizgājēja dvēsele var apmaldīties spoguļu labirintā un tajā palikt uz visiem laikiem, nespējot nokļūt viņsaulē. Spogulis šajā situācijā ir kā slīcēja salmiņš palikšanai šajā pasaulē. Esot gadījumi, kad nelaiķis spogulī pat esot saskatāms mums, dzīvajiem. https://www.liepab.lv/